Protams, paradigma, kas atkal lika aizdomāties.. kamēr mēs sēžam savā smilšukastē un nebāžam degunu ārā no pīļu dīķa, ko sauc par Latviju, veicam ikdienas darbības (darbs, mācības, veikals, miegs, darbs.. respektīvi, vāveres ritenis), viss ir skaisti.. Tikko izbraucu ārpus valsts, parunājos ar cilvēkiem, kas dzīvo civilizācijā, ļaunas domas sāk staigāt pa manu galvu.
Iebraucām Austrumvācijas pilsētā Drēzdenē, kur dzīvo mūsu paziņas.. jau 12 gadus dzīvo. Kungs strādā vietējā universitātē, veicot dažādus sarežģītus pētījumus jaunāko tehnoloģiju jomā, izmantojot superdārgu aparatūru, kundze palīdz ar tulkojumiem valsts iestādēm. Dzīvoklis pilsētas centrā, auto.. viss skaisti. Read More
Kāds fotoradars būtu mans draugs?!
Pienācis pavasaris.. Līdz ar sniegu uz Latvijas ceļiem nokusis arī asfalts.. Tomēr, braucot pa mūsu valsti arvien biežāk skatos uz krūmiem nevis ceļa segumu. Nemeklēju zvērus vai sēnes, nevēlos apstāties un atviegloties. Meklēju mūsdienu nepopulārāko Latvijas iedzīvotāju – fotoradaru.. Kāpēc meklēju? Tāpēc, ka tas var parādīties jebkurā vietā un laikā..
Neliela atkāpe.. Uzskatu, ka neesmu pārkāpējs – recidīvists. Par ātruma pārsniegšanu manā 12 gadu autobraukšanas pieredzē sodu nav. Protams, tas nenozīmē, ka uz ceļa stāvu ar ātrumu 70kmh.. bet uzskatu, ka braucu gana gudri un spēju novērtēt situāciju uz ceļa, lai saprastu, vai tā ir bīstama un kāda rīcība jāveic, lai izvairītos no nepatikšanām. Esmu prātīgs..
Un tagad atpakaļ pie stāsta.. Pabraukāju pa Eiropu ar auto un nespēju nobrīnīties.. Polijā un Lietuvā fotoradari (un mulāžas) ir tikai vietās, kur jāsamazina ātrums – autobusu pieturas laukos, nepārredzami krustojumi, skolas un bērnudārzi.. Polijā pat vēl briesmīgāk – viņi savas kastītes atzīmējuši navigācijas kartē un tante brīdina, ka tuvojos pie šāda apskates objekta.. Gribi vai negribi, jāpiebremzē, ja reiz tā parūpējušies un mani vēlas informēt.. Un pāri visam – ļoti saprotama un ērta loģika – prevencija un aizsardzība. Read More »